
Kopš sāku strādāt konsultēšanas jomā, esmu vairākkārt saskārusies ar kādu raksturīgu niansi. Tiekoties ar potenciālajiem klientiem, nereti nākas dzirdēt frāzi: “Es HR strādāju jau 10+/20+ gadus – es visu zinu, protu, māku, saprotu. Ar ko tieši Tu man vari palīdzēt?” Vai arī: “Es esmu pildījis/-usi simtiem dažādu testu – ko tad jūsu testos var atrast labāku?”
Piesardzība un skepse, protams, ir cilvēcīgi saprotama un dabiska. Taču es gribētu domāt, ka tikpat dabiska ir arī interese un atvērtība jaunajam, īpaši, ja runa ir par cilvēkiem un viņu potenciālu.
Psiholoģiju esmu studējusi gan akadēmiski, gan praksē nu jau divdesmit gadus. Esmu ne tikai pildījusi, bet arī veidojusi un adaptējusi dažādus psihometriskos testus, un šī joma mani joprojām aizrauj – jo tā ir dinamiska, daudzslāņaina un ļoti cilvēciska. Tāpēc šāda attieksme – “es jau visu zinu” – mani no vienas puses pārsteidz, bet no otras – nedaudz aizvaino un pat sāpina.
Nesen, gluži nejauši, atkal sastapos ar teoriju, ko biju nedaudz piemirsusi kopš bakalaura studiju laikiem – apstiprinājuma aizspriedumu (confirmation bias). Amerikas Psiholoģijas asociācijas (APA) vārdnīcā tas tiek definēts kā tendence meklēt pierādījumus, kas apstiprina jau esošos uzskatus, parasti izceļot vai aktīvi meklējot apstiprinošu informāciju, vienlaikus ignorējot vai nemaz nemeklējot pretrunīgu informāciju.
Konkrētajā gadījumā šī teorija tika pieminēta, runājot par wellness industriju, taču man tas uzreiz raisīja asociācijas ar iepriekš minētajām sarunām ar HR profesionāļiem. Sarunām, kas ir palikušas man atmiņā – ne tikai kā profesionāli izaicinošas, bet arī kā emocionāli sarežģītas.
Zinātniskajā literatūrā apstiprinājuma aizspriedums tiek aplūkots ne tikai kā kognitīvs ieradums, bet kā instinktīvs mehānisms, kas palīdz samazināt psiholoģisko diskomfortu, kas rodas, saskaroties ar informāciju, kas apdraud mūsu esošo pārliecību sistēmu. Šis aizspriedums ir īpaši izteikts situācijās, kur lēmumi ir saistīti ar personīgo kompetenci vai profesionālo identitāti (Arshad et al., 2021).
Tieši tādēļ HR profesionāļiem un vadītājiem var būt grūti pieņemt ideju, ka viņu līdzšinējā lēmumu pieņemšana (piemēram, intuitīva kandidātu atlase vai subjektīvs komandas vērtējums) varētu būt nepilnīga vai uzlabojama. Tā vietā tiek meklēta informācija, kas apliecina “mūsu metode strādā”, bet tiek ignorētas iespējas, kuras varētu būt efektīvākas vai sistemātiskākas.
Konkrēti manā gadījumā, ja iepriekšējā pieredze ar testiem konkrētajam HR specialistam vai vadītājam ir bijusi negatīva (piemēram, netika pareizi ieviesti vai interpretēti), cilvēkiem veidojas vispārināts uzskats: “testi nav noderīgi”. Un tad tiek meklēti tikai tādi pierādījumi, kas šo uzskatu apstiprina.
Mēs visi esam cilvēki. Mēs visi reizēm rīkojamies piesardzīgi pret pārmaiņām, kas prasa izkāpt no komforta zonas. Apstiprinājuma aizspriedums darbojas kā sava veida drošības mehānisms, taču tas var kavēt izaugsmi – gan personīgo, gan organizācijas līmenī.
Ko ar to darīt?
· Atpazīst to sevī un komandā. Runā par to. Pajautā sev: vai es pretojos idejai, jo tā patiešām nav laba, vai vienkārši tāpēc, ka tā ir jauna?
· Iesaisti skeptiķus. Jaunus rīkus var pilotēt kopā ar tiem, kas parasti pretojas. Tas dod iespēju uzkrāt tiešu pieredzi un veidot uzticēšanos.
· Izglīto sevi un kolēģus par aizspriedumu veidiem. Tas palīdz labāk izprast cilvēku domāšanas mehānismus.
Noslēgumā: apstiprinājuma aizspriedums nav kļūda, kas jāizskauž, bet gan dabisks domāšanas mehānisms, kuru mēs varam iemācīties pārvaldīt. Pētnieks R. Nickerson, kura 1998. gada rakstu joprojām uzskata par pamata darbu apstiprinājuma aizspriedumu izpētē, raksta, ka šis aizspriedums ir tik izplatīts, ka to uzskata par cilvēka domāšanas iezīmi, nevis anomāliju. Taču viņš arī uzsver: to ir iespējams mazināt, ja mēs veidojam vidi, kur tiek veicināta informācijas daudzveidība, kritiskā domāšana un apzināta lēmumu pieņemšana.
HR jomā tas nozīmē, ka mūsu spēks slēpjas nevis viszinībā, bet gatavībā mācīties. Gatavībā uzklausīt, salīdzināt un mēģināt jaunas pieejas. Tas nenozīmē noliegt iepriekšējo pieredzi – tas nozīmē būvēt uz tās pamata, vienlaikus paliekot zinātkāriem.
Jo dažkārt lielākā drosme ir atzīt: varbūt es tomēr visu vēl nezinu. Un tieši tur var sākties kaut kas patiešām vērtīgs – gan profesionāli, gan cilvēciski.
—
Izmantotā literatūra
Nickerson, R. S. (1998). Confirmation bias: A ubiquitous phenomenon in many guises. Psychological Bulletin, 124(2), 175–196. https://doi.org/10.1037/0033-2909.124.2.175
Arshad, R., Rizvi, S. T. H., & Fareed, M. (2021). Confirmation bias in individual-level perception and decision-making: A literature review. Asian Journal of Business and Accounting, 14(1), 1–33. https://doi.org/10.22452/ajba.vol14no1.1